Meža nozares podkāstu sērijā “Koksnes gadsimts” saruna ar Latvijas Meža nozares arodbiedrības priekšsēdētāju Kristīni Rapu. Par trīspusējo sociālo dialogu, arodbiedrību, kā darba ņēmēju interešu aizstāvi un koplīgumu kā vienu no ilgtspējīgas uzņēmējdarbības elementiem. Un, protams, par to, cik šajā jomā esam vai neesam spēcīgi Latvijā.
Arodbiedrības bija tās, kas klimata izmaiņu kontekstā ieviesa jēdzienu nevis “zaļā pāreja”, bet gan taisnīga pāreja… Ja kādā konkrētā reģionā Latvijā vairs nebūs zāģētavu un tiem cilvēkiem nebūs darbs, tad rodas loģisks jautājums, vai tai vietai ir nākotne?
Mūsu valstī, kas nav bagāta ar dažādiem resursiem, galvenā vērtība ir cilvēks. Viss, ko mēs darām ir tāpēc, ka esam cilvēcīgas būtnes un mēs apsaimniekojam savu valsti ar tiem resursiem, kas te ir pieejami.
Padomju mantojums mums nojauca arodbiedrību kustību mentāli, jo viss, kas ir kolektīvi – pret to radās milzīga pretestība. Vienoties par kopīgu rīcību, iestāties par kaut ko – tas ir sabiedrības mazākums.
Man visu laiku ir pārdomas – kādi mēs esam vārdos, deklarācijās, stratēģijās un savās vadlīnijās, un kādi mēs esam darbos. Vai tas iet kopā ar realitāti par sociālo dialogu?
Koplīgumu pārklājums ir svarīgs un parāda zināmu sabiedrības briedumu. Eiropā tās valstis, kur ir labs koplīgumu pārklājums, ir arī turīgākās un veiksmīgākās. Labs, apmierināts darbinieks viennozīmīgi ir produktīvāks darbinieks.
Visām valstīm, kurām ir zem 80% koplīguma pārklājums, ir jāizstrādā plāns, jāiesniedz attiecīgajās ES institūcijās kā tas tiks risināts. Šobrīd es pat dzirdējusi neesmu, ka mēs Latvijā par to runātu.
Mums kā arodbiedrībai ir nepieciešama lielāka kapacitāte, lielāka biedru skaita mandāts aizstāvēt Latvijas meža nozares intereses Eiropā. Tad mēs esam spēcīgāki un zinošāki. Tāpēc man ir milzīgs prieks, ka mums ir izveidota jauna arodorganizācija AS “Latvijas valsts meži”.