Latvijas Meža nozares arodbiedrība (LMNA) kategoriski iebilst pret ierosinātajiem grozījumiem Darba likumā, kas apdraud darbinieku tiesības, vājinot koplīgumu nozīmi, arodbiedrību biedru aizsardzību (Darba likuma 110. pants) un samazinot virsstundu apmaksu no 100% uz 50%. Šādas izmaiņas ne tikai pasliktinātu meža nozares darbinieku stāvokli, bet arī grautu sociālo dialogu un Latvijas konkurētspēju Eiropas Savienībā.
Koplīgumu loma – drošības tīkls, nevis šķērslis attīstībai
Viens no centrālajiem darba devēju argumentiem ir pretestība koplīgumu tā saucamajai ultraaktivitātei – proti, Darba likuma 19. panta trešajai daļai, kas paredz koplīguma spēkā esību arī pēc tā noteiktā termiņa beigām līdz brīdim, kad tiek panākta jauna vienošanās. LDDK šo normu kritizē kā “saistošu beztermiņa līgumu” un pieprasa iespēju no koplīgumiem vienpusēji atteikties.
LMNA uzsver, ka Darba likuma 19. panta 3. daļa ir būtiska darbinieku tiesību garantija. Iespēja darba devējiem vienpusēji atkāpties no koplīguma, ko likuma grozījumos rosina Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK), radītu tiesisku vakuumu un spiedienu uz darbiniekiem, graujot kolektīvo sarunu jēgu.
Latvijā koplīgumu pārklājums jau tagad ir viens no zemākajiem ES – aptuveni 22% nodarbināto (salīdzinājumam, ES vidēji ~60%). Tā vietā, lai vēl vājinātu koplīgumu lomu, būtu jāveicina to noslēgšana, kā to paredz gan ES direktīvas, gan Latvijas Satversmes 108. pants, kas nostiprina tiesības uz kolektīvo aizsardzību – sociālā dialoga pamatu.
Meža nozarē koplīgumi nav gadu desmitiem bijuši nemainīgi, kā tas tiek apgalvots – tie ir dinamisks instruments, kas nodrošina taisnīgus darba apstākļus un veicina ilgtspējīgu attīstību abām iesaistītajām pusēm. Ierosinājums dot iespēju vienpusēji atteikties no koplīgumiem grautu ne vien darbinieku sociālo drošību, bet arī iedragātu uzticību visai nozarei, kuras spēks līdz šim balstīts uz godīgu sociālo dialogu un cieņu pret darba tiesībām.
LMNA priekšsēdētāja Kristīne Rapa uzsver: “Vācijā un Spānijā ultraaktivitāte ir atzīta prakse, koplīgums turpina būt spēkā bez termiņa ierobežojuma, līdz tiek noslēgts jauns. Tas nav radījis haosu vai stagnāciju – tieši otrādi. Jāuzsver, ka LDDK apgalvojums par “gadu desmitiem seniem koplīgumiem” neatbilst realitātei – ne Meža nozarē, ne citās LBAS nozaru arodbiedrībās nav ziņu par šādiem koplīgumiem. Mums būtu jālepojas ar to, ka Latvijā pastāv šāda sociālās partnerības kultūra. ”
Dati liecina, ka valstīs ar augstu koplīgumu pārklājumu, piemēram, Vācijā, Zviedrijā un Dānijā, iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju ir būtiski augstāks nekā valstīs, tostarp Latvijā, kur koplīgumu pārklājums ir zems.
Protams, ir skaidrs, ka koplīgumi paši par sevi neveicina ekonomikas izaugsmi, bet gan liecina par briedumu darba devēju un darba ņēmēju attiecībās un attīstītu sociālo dialogu. Toties tas labi parāda, cik kritiski vērtējami apgalvojumi, ka koplīgumi bremzē ekonomisko attīstību. Gluži otrādi – tie ir darba ņēmēju stabilitātes, prognozējamības un drošas darba vides garants, kas savukārt veicina darbinieku labbūtību, apmierinātību ar darbu un līdz ar to uzlabo produktivitāti.
Darba likuma 110. pants – vai tiešām problēma?
LMNA stingri iestājas arī pret piedāvātajiem grozījumiem Darba likuma 110. pantā, kas paredz arodbiedrības saskaņošanu pirms biedra atlaišanas. Šis pants ir būtisks, lai novērstu patvaļīgu atlaišanu un nodrošinātu darbiniekiem emocionālu un juridisku atbalstu. Augstākās tiesas Senāta 2025. gada 3. marta spriedums apstiprina, ka 110. pants garantē atlaišanas pabalstu pat tiesvedības gadījumā, kas bez šīs normas būtu apdraudēts. LDDK arguments par “vienlīdzību” ignorē kolektīvās aizsardzības principu, kas ir demokrātiskas sabiedrības pamats.
Lietuvas un Igaunijas pieredze rāda, ka efektīvas darba strīdu komisijas var papildināt, nevis aizstāt šādu aizsardzību, taču Latvijā valdība ir noraidījusi LBAS ierosinājumu par šādu komisiju izveidi. Vai dažiem darba devēju strīdiem ar arodbiedrībām būtu jābūt iemeslam mainīt likumu, kas skar tūkstošiem darba ņēmēju? Šeit nepieciešama atbildīga likumdevēja rīcība, balstoties datos.
“Faktiski DL 110. pants darbojas ļoti mēreni. LMNA praksē pēdējās desmitgades laikā ir bijuši tikai 2 gadījumi, kad netika sniegta piekrišana darba attiecību izbeigšanai. Vai tas tiešām liecina par sistēmisku problēmu? Nē. Tas liecina, ka šis mehānisms tiek izmantots atbildīgi un kā izņēmuma gadījums, nevis aizsardzības vairogs negodprātīgiem darbiniekiem,” norāda Kristīne Rapa.
Virsstundu apmaksa – godīga atlīdzība par papildu darbu
Viens no skaļākajiem Darba likuma grozījumu priekšlikumiem, kuru aktīvi virza LDDK – samazināt virsstundu apmaksas likmi no 100% uz 50%. Tas tiek pamatots ar vēlmi samazināt ēnu ekonomiku un palielināt darba devēju konkurētspēju, īpaši attiecībā pret pārējām Baltijas valstīm. Tomēr, ja iedziļinās būtībā, arī šie argumenti ir virspusēji. Diemžēl daļa sabiedrības tiem notic.
LMNA kategoriski iebilst pret virsstundu apmaksas samazināšanu no 100% uz 50%.
LMNA piekrīt LBAS ekspertu Nataļjas Preisas un Mārtiņa Svirska viedoklim, kas plaši pausts viņu sagatavotajā rakstā LBAS mājas lapā. Proti – virsstundu piemaksu apmērs atrauti pats par sevi neveido darbaspēka izmaksas. Virsstundu darbs nav un nedrīkst būt norma. Tie ir izņēmuma gadījumi, kas likumā ir precīzi reglamentēti, turklāt maksimālais virsstundu skaits arī ir ierobežots. Ja uzņēmumā veidojas daudz virsstundu, tad svarīgākais jautājums, uz kuru jāatbild, ir nevis, kā maksāt mazāk, bet kādēļ veidojas virsstundas? Nepareizi organizēts darbs, neatbilstoša darba laika organizācija, nepietiekams darbinieku skaits?
Meža nozarē, kur darbs bieži ir fiziski un garīgi intensīvs, virsstundas nav norma, bet izņēmums, kas prasa godīgu kompensāciju. Darbinieki savu pienākumu pildīšanai ziedo savu atpūtu, ģimenes laiku un veselību, tāpēc 100% piemaksa ir uzskatāma par taisnīgu atlīdzību.
Samazinot to uz 50%, godprātīgie darba devēji, protams, iegūs, bet darbinieks – cilvēks, kurš reāli rada pievienoto vērtību – zaudēs. Un kā rāda prakse – tie darba devēji, kuri šobrīd nemaksā virsstundas, nemaksās arī pēc grozījumiem. Vai tiešām tieši virsstundu piemaksa ir mūsu lielākais konkurētspējas klupšanas akmens, jeb problēma meklējama ēnu ekonomikas pastāvēšanā un, diemžēl, daudzu darbs devēju pārliecībā, ka tas ir “normāls” biznesa modelis.
Par ēnu ekonomiku runājot – LDDK apgalvojums, ka zemāka piemaksa mazinātu ēnu ekonomiku, ir maldinošs. Kā norāda LBAS speciālisti, ēnu ekonomiku veicina nevis augstas piemaksas, bet gan vāja nodokļu disciplīna un kontrole. Samazinot virsstundu apmaksas likmi, godprātīgie darba devēji zaudēs, bet negodprātīgie turpinās izvairīties no maksājumiem.
Plānotajos DL grozījumos, kuri šobrīd atrodami Tiesību aktu portālā (TAP) jau paredzēta iespēja samazināt virsstundu piemaksu līdz 50% vienojoties par to koplīgumā vai ar ģenerālvienošanos, sabalansējot to ar vismaz par 50% augstāku minimālo algu nekā valstī noteiktā. Atšķirībā no LDDK virzītā priekšlikuma, tas būtu līdzsvarots risinājums abām pusēm – garantēts ikmēneša Ienākumu līmenis pret mazāku virsstundu apmaksu. Nozare var apsvērt šādas vienošanās noslēgšanu, īpaši ņemot vērā faktu, ka jau šobrīd nozares vidējā alga par kārtu pārsniedz valstī noteikto minimālo algu.
Turklāt darba devēju argumenti, kuros izskan atsauces uz salīdzinājumu ar citās Eiropas valstīm, ir nepilnīgi. Piemēram Polijā, kur ir 100% virsstundu piemaksa, ekonomika aug strauji, un darbaspēka izmaksas 2020.–2023. gadā pieauga par 37%, salīdzinot ar Latvijas 30%. Latvijā darbaspēka izmaksas par dienu ar vienu virsstundu ir par 5 € zemākas nekā Lietuvā un 24 € zemākas nekā Igaunijā, tāpēc uzskatām, ka apgalvojumi par nekonkurētspējīgām izmaksām ir pārspīlēti.
Mūsu nozares specifika un starptautiskā reputācija
LMNA piekrīt LBAS viedoklim, ka Latvijas ekonomikas konkurētspēju neuzlabos darbinieku tiesību un algu samazināšana. Eiropas Komisijas 2025. gada ziņojums par Latviju uzsver, ka konkurētspējas galvenie šķēršļi ir nepietiekamas investīcijas pētniecībā, administratīvais slogs un vāja sociālā aizsardzība, kas palielina nabadzības risku.
Meža nozarē ir pašsaprotami ieguldīt attīstībā – gan tehnoloģijās, gan darbinieku zināšanās un prasmēs. Taču šāda izaugsme nav iespējama bez kvalificēta darbaspēka, kuru noturēt var tikai ar godīgiem un konkurētspējīgiem darba apstākļiem. Ja tie tiks pasliktināti, mēs riskējam vēl vairāk pastiprināt darbaspēka aizplūšanu uz citām valstīm – process, kas jau tā nav apstājies. Ēnu ekonomikas apkarošana prasa stingrāku kontroli, uz ko aicina fokusēties arī LMNA, nevis meklēt iespējas kā samazināt darbinieku ienākumus.
Kristīne Rapa, LMNA priekšsēdētāja, uzsver: “Nav ilgtspējas bez cilvēka. Tikai tur, kur ir uzticība, drošība un cieņa, rodas produktivitāte un lojalitāte. Mēs nevaram piekrist, ka virzāmies atpakaļ nevis uz priekšu.”
Aicinājums
LMNA aicina valdību, Saeimu un sabiedrību kopumā neļauties ilūzijai, ka darbinieku tiesību vājināšana ir ceļš uz attīstību. Mēs aicinām nepieļaut šos grozījumus un fokusēties uz īstiem attīstības virzītājiem – izglītību, investīcijām, inovācijām, sociālo uzticēšanos.
LMNA kopā ar pārējām arodbiedrībām ir gatava dialogam. Taču dialogs nenotiek caur spiedienu, tas notiek uz vienlīdzības pamatiem. Mēs ticam, ka vēl ir laiks pieņemt gudrākus lēmumus.