Latvijas Meža nozares arodbiedrība (LMNA) kategoriski iebilst pret ieceri atcelt privatizācijas aizliegumu kapitālsabiedrībām, kuru pārvaldībā ir stratēģiski valsts resursi. Īpaši satraucoša ir ideja virzīt kotācijai biržā AS “Latvijas valsts meži” (LVM) akcijas.
Pievienojamies Zemkopības ministrijas un Latvijas Kokrūpniecības federācijas paustajai nostājai pret LVM privatizācijas plāniem un kategoriski iebilstam šai iecerei. 2025.gada 11.jūlijā TAP portālā esam iesnieguši atzinumu ar iebildumiem.
Neviens no ES valsts mežu uzņēmumiem netiek kotēts biržā – ne Somijā, ne Zviedrijā, ne Igaunijā, ne Lietuvā. Šie uzņēmumi 100 % apmērā pieder valstij. Latvija ir vienīgā valsts, kur šobrīd tiek apsvērta iespēja no šī principa atteikties, turklāt bez skaidri formulēta sabiedrības ieguvuma vai detalizēta risku izvērtējuma. LVM privatizācija ne tikai apdraud Latvijas mežu kā sabiedrības kopīpašuma statusu, bet arī rada reālu apdraudējumu ilgtspējīgai pārvaldībai. Privatizācijas vēsture Latvijā saistās ar valsts uzņēmumu iztirgošanu šaurām interešu grupām, ekonomiskās suverenitātes vājināšanu un ilgtermiņa valsts interešu upurēšanu par labu īstermiņa fiskālajiem ieguvumiem. Mēs nevaram atļauties vēl vienu šādu eksperimentu.
Apdraudēta mežsaimniecības ilgtspēja
Mežsaimniecība ir ilgtermiņa nozare. Meža cikls – no iestādīšanas līdz koksnes ieguvei – nereti ilgst līdz simts gadiem. Investīcijas ilgtspējībā nevar mērīt ceturkšņa peļņas rādītājos. Neviens privāts investors nestrādās sabiedrības interesēs – viņa mērķis ir peļņa. Savukārt LVM misija nav tikai gūt maksimālu peļņu, bet saglabāt un ilgtspējīgi apsaimniekot sabiedrībai piederošu vērtību. Tieši šī funkcija padara uzņēmumu par neaizvietojamu valsts instrumentu ilgtspējīgas politikas īstenošanā.
LVM privatizācija būtu pretrunā ar Eiropas Komisijas paustajām nostādnēm, tostarp Dabas atjaunošanas regulu, kas uzsver bioloģiskās daudzveidības un dabas resursu saglabāšanas nozīmi. Eiropas mežu apsaimniekošanas politika balstās uz to, ka valsts meži nav pakļaujami tirgus mehānismiem. Tie ir kopējs sabiedrības resurss.
Finanšu ministrijas priekšlikumos nav sniegta atbilde, kā paredzētais finanšu atdeves kāpums tiks savienots ar LVM valstiski noteiktajiem uzdevumiem – piemēram, meža atjaunošanu, sabiedriskās labklājības uzlabošanu vai klimata mērķu sasniegšanu. Līdz šim LVM ir veicis šos uzdevumus, taču kotācija biržā liks prioritāti mainīt. Ar ko tiks aizstātas šīs funkcijas? Kurš nodrošinās sabalansētu meža zemes attīstību nākamajiem 50, 70 vai 100 gadiem?
Riski nodarbinātībai un reģionālajai attīstībai
AS “Latvijas valsts meži” ilgajos tās darbības gados ir kalpojusi kā stabilitātes balsts Latvijas meža nozarei – ne tikai kā resursu apsaimniekotājs, bet kā uzticams, prognozējams partneris garā un sarežģītā pievienotās vērtības ķēdē. Tieši LVM nodrošina to, ka nozarei ir skaidrs, ilgtermiņa skats uz koksnes resursu pieejamību – kas ir priekšnoteikums gan mežsaimniecības un kokrūpniecības uzņēmumu investīcijām, gan augstas pievienotās vērtības produktu attīstībai, gan nodarbinātībai reģionos.
Meža nozare kopumā – mežsaimniecība, kokapstrāde un ar tām saistītie pakalpojumi – tiešā veidā nodarbina vairāk nekā 40 000 cilvēku Latvijā. Vēl vismaz tikpat strādā netieši – loģistikā, remontā, pakalpojumos, enerģētikā, izglītībā u.c. Nozares struktūra ir izteikti reģionāla – tieši tur, kur citas nodarbinātības iespējas ir ierobežotas vai vispār nepastāv.
Šos riskus atzīst arī starptautiskās arodbiedrību organizācijas. Eiropas Arodbiedrību konfederācija (ETUC) un Eiropas Sabiedrisko pakalpojumu arodbiedrība (EPSU) ir vairākkārtīgi uzsvērušas, ka dabas resursiem un to pārvaldībai ir jābūt sabiedrības kontrolē. Privatizācija rada riskus ne tikai nodarbinātībai un darba tiesībām, bet arī pakalpojumu kvalitātei un ilgtspējai.
ETUC īpaši norāda, ka liberalizācija dabas resursu sektorā var novest pie sabiedriskā labuma erozijas, jo uzņēmumu darbība tiek pakārtota investoru interesēm, nevis sabiedrības vajadzībām. Tas apdraud darba vietu stabilitāti, sociālās garantijas un sociālo dialogu.
EPSU norāda, ka stratēģisko resursu privatizācija palielina nevienlīdzību un vājina demokrātisku kontroli pār kopējo īpašumu. Resursu nodošana biržas kontrolei tiek uzskatīta par soli prom no caurspīdīgas, sociāli atbildīgas pārvaldības un var radīt neatgriezeniskas sekas reģionālajai attīstībai.
Šis ir arī būtisks produktivitātes jautājums – joma, kurā Latvijas kokrūpniecība jau šobrīd ievērojami atpaliek. Augstāka produktivitāte ir iespējama tikai tad, ja uzņēmumi var ilgtermiņā plānot attīstību, investējot cilvēkos un aprīkojumā. Bez prognozējamas piekļuves resursiem šī motivācija zūd. Tas savukārt iedzen nozari zemo algu un zemas pievienotās vērtības slazdā.
Turklāt jāņem vērā arī darba vides kvalitātes un sociālās aizsardzības aspekti. Pieredze rāda, ka, gatavojot valsts uzņēmumus kotācijai biržā, bieži tiek īstenotas “efektivizācijas” kampaņas – tiek samazināts štats, notiek strukturālas reorganizācijas, samazinās investīcijas darba aizsardzībā un apmācībās, no uzņēmuma aizplūst pieredzējuši speciālisti.
Tādi pasākumi uz papīra izskatās kā izmaksu samazinājums, taču reālajā dzīvē tie nozīmē:
- samazinātu darba algu fondu un nestabilitāti,
- vājinātu darbinieku balsi uzņēmuma pārvaldībā,
- lielāku slogu sociālajam budžetam bezdarba un pabalstu veidā,
- darba drošības un veselības apdraudējumu,
- samazinātu motivāciju investēt vietējās kopienās un infrastruktūrā.
Reģionālajai attīstībai tas nozīmētu iedzīvotāju aizplūšanu, vietējo ekonomiku stagnāciju un vēl dziļāku sociālo nevienlīdzību. Privatizācijas sekas līdz šim visur pasaulē ir bijušas līdzīgas: uzņēmuma stratēģija tiek orientēta uz investoru atdevi, nevis sabiedrības labumu. Šāda pieeja nav savienojama ar reģionālās ilgtspējas mērķiem, ar sabiedrības interesēm vai valsts politikas uzstādījumiem.
Starptautisko arodbiedrību ieskatā, šāda rīcība ir pretrunā Eiropas sociālajam modelim un ilgtspējīgas attīstības principiem, kurus Latvija ir apņēmusies ievērot. Tieši tāpēc LMNA pilnībā pievienojas ETUC un EPSU paustajam – valsts nedrīkst atteikties no kontroles pār sabiedrībai būtiskiem resursiem.
LMNA uzskata: valsts nedrīkst uzņemties risku destabilizēt vienu no nedaudzajām Latvijā augošajām, starptautiski konkurētspējīgajām un eksportspējīgajām nozarēm, īpaši laikā, kad tik daudz tiek runāts par produktivitātes kāpināšanu un ilgtspējīgu izaugsmi. LVM kā sabiedriskais partneris šai nozarei ir neaizvietojams – tā destabilizācija nozīmē visa meža nozares pamatu graušanu.
Valsts drošība – nav pieļaujama spēlēšanās ar suverenitāti
Latvijas zemes un meža resursi nav tikai saimniecisks jautājums – tā ir valsts drošības daļa. LVM pārvalda milzīgas teritorijas, kuras, kļūstot daļēji privātas, var nonākt nezināmas izcelsmes ārvalstu investoru kontrolē. Pašlaik šādu iespēju nevar izslēgt – īpašnieku caurspīdība biržā ir ierobežota.
Esošajos apstākļos jebkāda kapitāldaļu nodošana biržai, īpaši laikā, kad drošības situācija Eiropā ir trausla, nav tikai ekonomisks risks – tas ir stratēģisks drauds.
Valsts pārvaldības kapacitāte – šobrīd nepietiekama
Ziņojuma pielikumos skaidri uzsvērts – valsts kā īpašnieks šobrīd nespēj pienācīgi pildīt stratēģisko uzraudzību: trūkst vienotas vadības, stratēģiskās koordinācijas, atbildības mehānisma. Kamēr valsts nepārstrukturē savu kapacitāti kā īpašnieks, jebkāda kapitāldaļu atsavināšana ir riskanta – jo praksē valsts pozīcija var izrādīties vājāka par mazākuma akcionāru spiedienu.
Investoru intereses ir skaidras – dividendes un peļņa. Valsts intereses – vide, nodarbinātība, nākotnes attīstība – prasa citādu pieeju. Šīs divas pieejas nevar līdzāspastāvēt, ja valsts nespēj būt aktīvs spēlētājs ar savām vērtībām, kā mēs to redzam ar SIA “Tet” un SIA “Latvijas Mobilais Telefons”, kur valsts nespēj realizēt savas intereses, jo privātais investors tās bloķē. Šādos apstākļos runāt par valsts līdzdalības samazināšanu stratēģiskos uzņēmumos nav atbildīgi. Ja pārvaldības sistēma nav sakārtota, arī vairākuma daļu saglabāšana negarantē ietekmi – īpaši, ja profesionāli investori spēj labāk pārvaldīt informāciju, iniciatīvas un lēmumu dinamiku.
Nepieciešama pārdomāta pieeja – nevis sasteigts politisks solis
Neizprotam, kāpēc tiek virzīts viens “jumta” lēmums attiecībā uz visām valsts kapitālsabiedrībām. LVM nav tas pats, kas Latvenergo, Air Baltic vai Rīgas lidosta. Šie uzņēmumi atrodas dažādās nozarēs, ar dažādām funkcijām, finanšu rādītājiem un attīstības potenciālu. Tie ir jāvērtē atsevišķi – ar skaidru mērķi, ieguvumu analīzi un sabiedrības iesaisti.
Ja mērķis ir piesaistīt investīcijas, jāizvērtē arī citi kapitāla tirgus instrumenti – piemēram, obligāciju emisija, kas nemaina īpašnieku sastāvu. Kotācija pati par sevi nav attīstības garants. Jebkura darbība ar LVM akcijām būtu pieļaujama vien tad, ja tam būtu konkrēts un sabiedrībai nozīmīgs mērķis – piemēram, LVM vadīts koksnes dziļās pārstrādes projekts kādā reģionā.
Kamēr LVM akciju kotēšanas mērķis ir miglains – “kapitāla tirgus attīstība” vai “valsts budžeta ieņēmumu palielināšana” –, uzņēmuma privatizācija ir nepieļaujama.
Aicinām valdību nekavējoties atteikties no jebkādiem valsts uzņēmumu privatizācijas plāniem, saglabāt pilnu valsts īpašumtiesību kontroli un uzsākt reālu diskusiju ar sabiedrību. Šī nav tikai saimnieciska izvēle. Tas ir lēmums par Latvijas identitāti, par mūsu attieksmi pret kopīpašumu un par sabiedrības nākotni.