Ir nozares, ko vairums cilvēku ikdienā neievēro, bet bez kurām pasaule vienkārši nestrādātu. Būvniecība, kokapstrāde un mežsaimniecība ir tie klusie balsti, kas veido globālās ekonomikas pamatu un tiešā veidā ietekmē nodarbinātību, ražošanas izaugsmi un sabiedrības labklājību. Tomēr pēdējos gados klimata pārmaiņas un arvien biežāki ekstremāli laikapstākļi, darbaspēka trūkums, nestabilas piegādes ķēdes, ģeopolitiskā spriedze, pieaugošais regulējumu slogs un digitalizācija spiež šīm nozarēm strauji mainīties. Tam līdzi nāk ļoti konkrēti jautājumi par to, vai darbinieki strādā drošā vidē, vai algas ir taisnīgas, kā arī – vai uzņēmumi iegulda ilgtspējīgos risinājumos, nevis tikai izmanto skaistu “zaļo” retoriku.
Lai par šiem izaicinājumiem runātu atklāti no reālo darba vietu skatu punkta, 21.– 22. oktobrī Ženēvā, ANO Starptautiskās darba organizācijas (SDO) galvenajā mītnē, notika trešā daudznacionālo uzņēmumu konference. To rīkoja Globālā arodbiedrību federācija Building and Wood Workers’ International (BWI), kas pārstāv būvniecības, kokapstrādes, mežsaimniecības un saistīto nozaru darbiniekus visā pasaulē. BWI sastāvā ir vairāk nekā 350 arodbiedrības 117 valstīs, kas apvieno vairāk nekā 12 miljonus biedru.
Latviju konferencē pārstāvēja Latvijas Meža nozares arodbiedrības (LMNA) priekšsēdētāja Kristīne Rapa, kura vienlaikus ir arī Eiropas Būvniecības un Kokapstrādes darbinieku federācijas (EFBWW) Meža nozares apakškomitejas prezidente. Tas nozīmē – Latvijas balsij šajā forumā bija ne tikai vieta pie galda, bet arī aktīva loma diskusiju vadīšanā.
Skaitļi satiekas ar cilvēku stāstiem
Konference pulcēja vairāk nekā 150 dalībnieku – daudznacionālo korporāciju vadītājus, finanšu institūciju pārstāvjus, cilvēktiesību un darba drošības ekspertus un arodbiedrību aktīvistus no visiem kontinentiem. Īpašu simbolisku nozīmi pasākumam piešķīra tā norise SDO ēkā – organizācijā, kura vairāk nekā simts gadus veido un sargā starptautiskos darba standartus. BWI klātbūtne šajā ēkā atgādināja vienkāršu, bet būtisku patiesību: bez sociālā dialoga un spēcīgām arodbiedrībām šos standartus neviens nespēj iedzīvināt reālās darba vietās.
Atklāšanas runā BWI prezidents Per-Olof Sjöö skaidri iezīmēja kopējo virzienu:
“Mēs saprotam, ka ilgtspējīgiem uzņēmumiem vajadzīgi kvalificēti darbinieki, pret kuriem izturas taisnīgi. Un mēs zinām, ka uzņēmumi, kas ievēro tiesības, ir stabilāki, produktīvāki un uzticamāki investoriem, klientiem un kopienām.”
Konferences mērķis bija kopīgi palūkoties uz šodienas apstākļos ļoti jūtīgiem jautājumiem: kā šobrīd darbojas Starptautiskie pamatlīgumi (International Framework Agreements – IFA), kā tos atjaunināt jaunās Cilvēktiesību uzticamības pārbaudes (Human Rights Due Diligence – HRDD) prasību kontekstā, ko nozīmē “pienācīgs darbs” garās, bieži neskaidrās piegādes ķēdēs, un kā saglabāt arodbiedrību ietekmi laikā, kad iepirkumu sistēmas un ārpakalpojumi kļūst arvien bargāki pret vājāko ķēdes posmu – darbinieku. Jāatzīmē, ka BWI šobrīd strādā pie jauna IFA modeļa, kas ļautu ātrāk reaģēt uz krīzēm un labāk aizsniegtu darbiniekus tur, kur viņi patiešām strādā – ne tikai centrālajos birojos, bet apakšuzņēmumos un migrējošā darbaspēka nometnēs.
Publiskajās un padziļinātajās sesijās viena pēc otras tika cilātas tēmas, kurām nav vieglu atbilžu: globālās tirgus tendences un nākotnes iespējas, iepirkumu politika un darba drošība, piespiedu darbs un mūsdienu verdzība, klimata pārmaiņu ietekme uz darbu karstumā, sertifikācijas shēmu patiesā vērtība, kā arī tas, kā nākotnes pasaulē saglabāt Starptautisko pamatlīgumu nozīmi.
Futbols, stadioni un neredzamie strādnieki
Īpaši izceļams brīdis Ženēvā bija BWI un FIFA – pasaules futbola vadošās autoritātes –sadarbības līguma parakstīšana. Tas būs spēkā līdz 2030. gadam, formalizējot jau vairāk nekā desmit gadus ilgušo partnerību starp abām organizācijām. Vienlaicīgi šis līgums nav tikai formāls dokuments. Tas rada stabilu sistēmu darba ņēmēju tiesību aizsardzībai un pienācīgu darba apstākļu nodrošināšanai visos ar FIFA turnīriem saistītajos būvniecības un infrastruktūras projektos. Pieredze, kas gūta, gatavojoties 2022. gada FIFA Pasaules kausam Katarā, tagad tiek izmantota kā atskaites punkts nākamajiem turnīriem Ziemeļamerikā, Brazīlijā, Eiropā, Dienvidamerikā un Saūda Arābijā.
FIFA ģenerālsekretārs Matias Grafsrēms (Mattias Grafström) uzsvēra:
“Tāpat kā BWI, arī FIFA ļoti nopietni uztver darba ņēmēju tiesības. Ir būtiski, lai visi darbinieki, kas iesaistīti ar FIFA turnīriem saistītos projektos, baudītu labus darba apstākļus, taisnīgu atalgojumu, drošību darba vietā, sociālo aizsardzību un integrāciju. Mēs vēlamies nodrošināt, ka ikviens gūst labumu, kad valsts rīko FIFA turnīru, un tas attiecas arī uz tiem, kas būvē infrastruktūru.”
Šis līgums lieliski izgaismo to, ka sports nav tikai par skaistiem gūtiem vārtiem un salūtu virs stadiona. Pirms atklāšanas ceremonijas ir bijis ilgs, bieži smags darbs būvlaukumos, kur garās apakšuzņēmumu ķēdēs spiediens uz izmaksu samazināšanu mēdz izraisīt spiedienu arī apiet darba tiesību un drošības normas. BWI šajos projektos iesaistās ļoti praktiski – veicot regulāras inspekcijas uz vietas, runājot ar strādniekiem, pārbaudot apmešanās un darba apstākļus un panākot reālas izmaiņas. Starp šādiem sporta megaprojektiem vēsturiski spilgti iezīmējās arī Parīzes olimpiskās spēles – vēl viens piemērs, ka sporta infrastruktūra nav tikai arhitektu ambīciju un politiskā prestiža simbols, bet arī etalons tam, vai darba ņēmēju sociālās tiesības patiešām tiek ievērotas.
Globālais tirgus pārskats un prognozes – quo vadis būvniecība?
Konferencē prezentētais pētījums “Tendences pasaules būvniecības, būvmateriālu un meža nozarēs” (Profundo, 2025) iezīmē ļoti konkrētu skatu uz nākamo desmitgadi. Pasaules būvniecības tirgus vērtība 2024. gadā tiek lēsta ap 12,6 triljoniem eiro. Prognozes rāda, ka no 2025. līdz 2034. gadam tirgus augs ar vidējo gada pieauguma tempu 6,5%, un tas nozīmē: ja šīs prognozes piepildīsies, 2034. gadā būvniecības tirgus vērtība var sasniegt jau 23,6 triljonus eiro.
Šo izaugsmi papildina arī globālo nekustamā īpašuma un infrastruktūras aktīvu vērtības pieaugums – no 338 triljoniem eiro 2023. gadā līdz iespējamajiem 504 triljoniem eiro 2034. gadā. Lielāko daļu no tā veido mājokļi – aptuveni 78% no kopējās aktīvu vērtības. Komerciālais nekustamais īpašums veido ap 7%, savukārt infrastruktūra – ceļi, dzelzceļi, elektrotīkli, ūdensapgāde un citas sistēmas – aptuveni 15%.
Skaitļi ir iespaidīgi, taču tie uzdod arī neērtu jautājumu: vai šīs izaugsmes augšgalā stāvošie uzņēmumi būs gatavi dalīties ar cilvēkiem, kuri faktiski šo vērtību rada – ar darbiniekiem?
Reģionālā tirgus analīze – dažādi ātrumi, viens kopīgs spiediens
Lai saprastu, kur un kā LMNA biedru nozare – mežsaimniecība un kokapstrāde – globāli attīstīsies nākamajos gados, svarīgi ir paskatīties arī uz karti. Āzijas un Klusā okeāna reģions šobrīd veido ap 40–45% no pasaules būvniecības tirgus. Strauja urbanizācija, jaunas rūpnīcas, milzīgi infrastruktūras projekti – tas ir reģions, kur tiek definēts, cik ilgtspējīgi būs nākotnes materiāli un darba standarti. Ziemeļamerika ar 25–30% tirgus daļu balstās galvenokārt uz dzīvojamo mājokļu būvniecību un lieliem ieguldījumiem transporta un komunālās infrastruktūras modernizācijā.
Eiropa veido vairāk nekā piekto daļu globālā tirgus, taču tās stāsts ir citāds. Šeit vairāk nekā trešdaļu no nozares aktivitātēm veido ēku renovācija, energoefektivitātes uzlabošana un pāreja uz aprites ekonomikas risinājumiem. Tas paver iespējas uzņēmumiem, kas specializējas energoefektīvos materiālos un modernizācijas tehnoloģijās, bet vienlaikus liek darba ņēmējiem apgūt aizvien jaunas prasmes.
Tuvie Austrumi un Āfrika, kuri kopā veido 10–15% no tirgus, arī strauji aug – tur notiek vērienīgi megaprojekti, īpaši Persijas līča valstīs, kā arī investīcijas tūrismā un jaunās pilsētās tuksnesī. Latīņamerika šobrīd veido nedaudz vairāk par 4% no tirgus, taču izaugsmes potenciāls – ap 5–10% – tur saistīts ar investīcijām transportā un veselības aprūpes infrastruktūrā.
Visus šos reģionus vieno viens jautājums: kā nodrošināt, lai izaugsmes stāsts nebūtu balstīts uz lētu un neaizsargātu darbu?
Ilgtspēja un korporatīvā atbildība – ne tikai skaisti vārdi
Ilgtspēja vairs nav mazsvarīgs pielikums uzņēmumu prezentācijās. Tā kļuvusi par centrālo biznesa kritēriju. Ilgtspējas valodā centrālo lomu ieņem ESG – vides, sociālie un pārvaldības faktori (Environmental, Social, Governance). Eiropas Savienībā tiem piešķirts arī juridisks svars: Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas direktīva (CSRD) nosaka, ka lieliem uzņēmumiem jāsniedz detalizēta atklātā informācija par savu ietekmi uz klimatu, darba apstākļiem un pārvaldību.
Ļoti praktisks instruments arodbiedrību argumentācijai ir analīze par kapitālieguldījumiem (CapEx). Pētījuma dati par ES uzņēmumiem, kas ziņo pēc ES taksonomijas, rāda interesantu ainu. Būvniecības nozarē ap 41% kapitālieguldījumu atbilst aktivitātēm, kas potenciāli ir ilgtspējīgas, un no tiem 23% patiešām atbilst stingrajiem taksonomijas kritērijiem. Būvmateriālu nozare varētu ieguldīt ilgtspējīgos risinājumos pat 59% apjomā, taču reāli izpilda tikai aptuveni piekto daļu no šā potenciāla. Savukārt meža nozarē aptuveni ceturtā daļa investīciju ir “atbilstoša” taksonomijai, un ap 90% no tām ir arī “saskaņotas” jeb atbilst visiem kritērijiem. Vienkāršoti sakot, meža nozare jau šobrīd demonstrē visaugstāko konsekvenci starp solījumiem un reālām investīcijām, bet būvmateriālu nozarei vēl ir ļoti tāls ceļš, lai no skaistiem mērķiem nonāktu pie reāliem projektiem.
Taču ilgtspēja nav tikai par CO₂. Tā ir arī par darba drošību. Aptaujas rāda, ka būvniecībā 22% darbinieku pēdējos gados ir cietuši darba vietā – vairāk nekā vidēji citās nozarēs, kur šis rādītājs ir ap 18%. Un, jo mazāk pieejamas ir darba drošības apmācības, jo lielāks risks. Dienvidu valstīs strādājošajiem bieži vien nav pieejas ne kvalitatīvai apmācībai, ne individuālajiem aizsardzības līdzekļiem, un tieši tur top daudzi no būvmateriāliem un pusfabrikātiem, kas nonāk arī Eiropas tirgū. Arodbiedrību valodā ilgtspēja nozīmē to, ka “zaļš” projekts nevar būt balstīts uz “melnu” darbu.
Piecas galvenās makroekonomiskās tendences – spēki, kas maina noteikumus
Pētījums identificē piecus būtiskākos virzītājspēkus, kas pārveido būvniecības, būvmateriālu un meža nozares.
Pirmais – urbanizācija. Šobrīd aptuveni 55% pasaules iedzīvotāju dzīvo pilsētās, bet līdz 2050. gadam šis rādītājs var sasniegt 68%. Tas nozīmē milzīgu pieprasījumu pēc jauniem mājokļiem, sabiedriskām ēkām un infrastruktūras. Āzija un Āfrika, kur urbanizācijas līmenis pagaidām ir zemāks par pasaules vidējo, kļūs par galvenajiem “celtniecības laukumiem”, kur tiek izlemts, cik ilgtspējīgi būs nākotnes pilsētu kvartāli.
Otrais – ģeopolitiskā nenoteiktība un piegādes ķēžu pārkārtošanās. Pēdējo gadu krīzes un karš Eiropā ir parādījuši, cik ievainojamas ir atkarības no tāliem piegādātājiem. Uzņēmumi arvien vairāk domā par ražošanas pārnešanu tuvāk mājām – tā saukto “on-shoring” vai “near-shoring”. Vienlaikus stājas spēkā jauni, ļoti konkrēti regulējumi, kas ietekmē mūsu nozari: Eiropas Savienības Atmežošanas regula (EUDR) mainīs noteikumus koksnes un citu produktu tirdzniecībā, savukārt Oglekļa ievedkorekcijas mehānisms (CBAM) ietekmē cementu, tēraudu un citus būvmateriālus.
Trešais – klimata pārmaiņas. Tām ir divējāda daba. No vienas puses, pieaug nepieciešamība būvēt klimata noturīgu infrastruktūru, kas iztur plūdus, vētras un karstuma viļņus. No otras puses, pašai nozarei ir jāmazina sava ietekme uz šīm pārmaiņām. Cementa ražošana vien rada līdz 7% no pasaules siltumnīcefekta gāzu (CO₂e) emisijām, savukārt globālā mežsaimniecība ir spiesta aizvien vairāk ņemt vērā atmežošanas un vides degradācijas riskus. Karstums kļūst par bīstamu darba drošības jautājumu – Starptautiskā Darba organizācija prognozē, ka līdz 2030. gadam karstuma dēļ tiks zaudēts darba ražīgums, kas atbilst 80 miljoniem pilna laika darba vietu, un no šī apjoma aptuveni piektdaļa attieksies tieši uz būvniecību. Tāpēc arvien biežāk tiek ieviesti konkrēti “darba karstumā protokoli”: ja karstuma indekss (piemēram, WBGT) pārsniedz noteiktu robežu, darbs tiek apturēts bez algas zaudējuma. Tas ir klasisks sociālā dialoga rezultāts – arodbiedrību un darba devēju vienošanās par to, ka cilvēka veselība ir svarīgāka par peļņu.
Ceturtais virzītājspēks – darba tirgus izaicinājumi. Iedzīvotāju novecošanās un hronisks prasmju trūkums nozares spiež meklēt risinājumus. Uzņēmumi investē gan mūžizglītībā un profesionālajā apmācībā, gan automatizācijā, gan digitalizācijā. Mežsaimniecībā situāciju sarežģī augsts nepastāvīgi nodarbināto darbinieku īpatsvars, kas padara grūtāku darba drošības standartu ieviešanu un uzraudzību. Arodbiedrību valodā tas ir jautājums par to, kā “izvilkt gaismā” tos, kuri šobrīd strādā ēnu zonā.
Piektā tendence – mākslīgā intelekta (AI) un digitālās transformācijas vilnis. Mākslīgais intelekts maina projektu plānošanu, ļauj analizēt būvlaukuma datus reāllaikā, prognozēt riskus, optimizēt loģistiku. Droni jau ir kļuvuši par ierastu rīku objektu apsekošanai, robotika pārņem daļu fiziski smagākā, monotona darba, bet 3D drukāšana dažos projektos ļauj samazināt būvniecības izmaksas pat par 45%, vienlaikus samazinot atkritumu daudzumu. Šķietami tehnisks jautājums patiesībā ir ļoti saistīts ar arodbiedrību ikdienu: kā šo tehnoloģiju ieviešanu savienot ar darba tiesībām, drošību, apmācību un pārapmācību, lai cilvēks paliktu procesa centrā?
Nākotnes perspektīvas – stratēģiskie virzieni arodbiedrībām un uzņēmumiem
Apkopojot šos datus, pētījums izdala četrus stratēģiskos virzienus, kuri bija arī Ženēvas diskusiju centrā un ir svarīgi LMNA un Latvijas meža nozarei.
Digitalizācijas un ilgtspējas savienošana. Uzņēmumiem vienlaikus jāinvestē mākslīgajā intelektā, automatizācijā, datos balstītā plānošanā un dekarbonizācijā, klimata noturībā un ESG ziņošanā. Tas nozīmē divkāršu kapitāla spiedienu, un arodbiedrību uzdevums ir panākt, lai šajās investīcijās cilvēks netiktu atstāts “zem rindkopas”. Jebkurai tehnoloģiskajai inovācijai ir jānāk kopā ar sociālu inovāciju – apmācību, pārkvalifikāciju, drošības standartiem.
Talantu piesaiste un noturēšana. Darbaspēka trūkums nav pagaidu parādība, bet ilgstoša tendence. Uzņēmumi, kas radīs drošu, iekļaujošu darba vidi, kur arodbiedrību klātbūtne nav traucēklis, bet sadarbības partneris, būs priekšā konkurentiem. No arodbiedrību puses tas nozīmē piedāvāt arī pozitīvu dienaskārtību – ne tikai aizsardzību, bet attīstības un izaugsmes iespējas.
Reģionālās atšķirības kā iespēja. Kamēr Āzija un Tuvie Austrumi turpina būvēt jaunus kvartālus un pilsētas, Eiropas uzdevums arvien vairāk ir veidot gudru renovāciju un pāreju uz aprites ekonomiku. Latvijas mežsaimniecībai un kokapstrādei tas nozīmē iespēju piedāvāt tieši to, ko pasaule meklē – ilgtspējīgus, augstas pievienotās vērtības un atkārtoti pārstrādājamus koksnes produktus. Taču tam jābūt komplektā ar pienācīgiem darba apstākļiem un sociālo dialogu visā ķēdē – no cirsmas līdz gatavam produktam.
Noturība kā pamatvērtība. Klimata krīze, piegādes ķēžu traucējumi, kiberdrošības riski, normatīvo aktu viļņi – tas viss nozīmē, ka stabilitāte vairs nav pašsaprotama. Uzņēmumi, kas veidos elastīgas un pārredzamas sistēmas, būs labāk sagatavoti nākotnes satricinājumiem. Arodbiedrībām savukārt jābūt daļai no šīs noturības – gan uzņēmuma līmenī, gan nozaru un valsts līmenī, piedaloties sociālajā dialogā, nozares padomēs, trīspusējā sadarbībā.
Ko tas nozīmē Latvijai?
Ženēvas konferencē izskanējušie stāsti un skaitļi nav abstrakta “globālā politika”, kas mūs neskar. Būvniecības, mežsaimniecības un kokapstrādes nozares Latvijā ir cieši sasaistītas ar šiem procesiem – gan caur eksportu, gan investīcijām, gan regulējumiem, kas tiek pieņemti Briselē, Ženēvā vai citviet.
LMNA dalība BWI un EFBWW struktūrās nozīmē, ka Latvijas darbinieku balss izskan arī tur, kur tiek lemts par globāliem standartiem un sadarbības līgumiem ar tādām organizācijām kā FIFA. Un tieši šādos forumos kļūst skaidrs, ka sociālais dialogs nav šķērslis attīstībai, bet tieši pretēji – vienīgais veids, kā ilgtspējīgu, digitālu un “zaļu” nākotni savienot ar pienācīgu darbu, taisnīgu atalgojumu un drošību ikvienam strādājošajam. Jo, lai cik iespaidīgi arī neizskatītos skaitļi tabulās un grafikos, visu šo nozaru patiesais mērs paliek viens – cilvēks.